Māksla

Latvijā ir bagāta un piesātināta mākslas dzīve. Ikviens interesents atradīs daudz neparasta un pārsteidzoša Latvijas tradicionālajā mākslā (keramika, dažādi rokdarbi, kokgriezumi), teātrī, literatūrā, tēlotājmākslā, laikmetīgajā mākslā, fotogrāfijā un kino, kā arī daudzās citās jomās. Pasaulē pazīstamākie ar Latvijas vārdu saistītie mākslinieki ir Marks Rotko, Gustavs Klucis un Aleksandrs Drēviņš, bet pati Latvijas mākslas vēsture ir ārkārtīgi bagāta un piesātināta ar daudzveidīgām personībām.

19. gadsimts 

Nozīmīgākie 19. gs. sākuma mākslas centri bija Rīga un Jelgava. Latviešu glezniecību 19. gs. otrā pusē ietekmēja krievu mākslas attīstība, jo daudzi mākslinieki izglītojās Pēterburgā. Pēterburgas Mākslas akadēmijā šajā laikā dominēja klasicisma, romantisma un reālisma apvienojums, kas vērojams arī latviešu mākslinieku darbos. Populāra bija eļļas tehnika. Lielu nozīmi šajā laikā ieguva arī ainavu glezniecība. Pazīstamākie tā laika mākslinieki bija Jānis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Jānis Valters un Teodors Zaļkalns. 

20. gadsimta pirmā puse 

20. gs. sākumā latviešu glezniecība spēcīgi ietekmējās no dažādiem Eiropas modernisma virzieniem – fovisma, kubisma, krievu simbolisma, postimpresionisma, nedaudz ekspresionisma un futūrisma. 1906. gadā Rīgā tika atvērts Pilsētas mākslas muzejs (tagadējais Latvijas Mākslas muzejs). 1921. gadā tika nodibināta Latvijas Mākslas akadēmija. Šajā laikā strauji auga profesionālo mākslinieku skaits, veidojās mākslinieku grupas un dažādas mākslinieku apvienības. Monumentālajā tēlniecībā 20. gs. pirmajā pusē darbojās tādi tēlnieki kā Kārlis Zāle, Teodors Zaļkalns un Kārlis Zemdega. Kārlis Zāle ir projekta „Mirdzi kā zvaigzne” autors un pēc šī projekta 1935. gadā uzcēla Brīvības pieminekli Rīgas centrā, kas tika veltīts Brīvības cīņās kritušo piemiņai. Mūsdienās tas tiek uzskatīts par Latvijas valstiskuma, neatkarības un brīvības simbolu. 

20. gadsimta otrā puse 

Pēc Otrā pasaules kara Latvija tika iekļauta PSRS sastāvā. Padomju okupācija un ar to saistītās sabiedriski politiskās pārmaiņas spēcīgi ietekmēja mākslas attīstības gaitu. Māksla tika ierobežota, tika radīti mākslas darbi saskaņā ar PSRS propagandu un par galveno darba metodi tika atzīts sociālistiskais reālisms. Gleznās dominēja sociālistiskās jauncelsmes motīvi, parādot vīrišķīgus, robustus darba cilvēkus (celtniekus, zvejniekus, kolhozniekus), bet vēsturiskajā žanrā – latviešu strēlnieku tēma, kas bija populāra līdz pat 80. gadu vidum. Glezniecība 80. gadu beigās sāka zaudēt vadošā mākslas veida pozīcijas laikmetīgās mākslas izpausmēm (instalācijai, vides mākslai, video, akcijām), kam pievērsās arī tradicionālo mākslas veidu pārstāvji – gleznotāji, tēlnieki un grafiķi. 

No 1991. gada līdz mūsdienām 

Līdz ar Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu zuda padomju okupācijas varas ideoloģiskais spiediens, nepastāvēja mākslinieciskās izteiksmes ierobežojumi. 1993. gadā tika dibināts Sorosa Mūsdienu mākslas centrs – Rīga (kopš 2000. gada – Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs), kas, rīkojot gadskārtējās laikmetīgās mākslas izstādes, rosināja māksliniekus uz jauniem eksperimentiem. Latvijas mākslas kopainu šajā periodā raksturo ļoti plaša dažādu paaudžu mākslinieku radošās darbības amplitūda – sākot no tradicionāliem mākslas veidiem līdz instalācijām, objektiem, video, fotomākslai, jauniem medijiem un multimediāliem projektiem, kuru īpatsvars īpaši pieauga 90. gadu otrajā pusē. Lai novērtētu latviešu vizuālo mākslu, iesakām apmeklēt Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, kur ir vairākas pastāvīgās ekspozīcijas, kā arī tiek rīkotas dažāda veida izstādes. Jaunais Laikmetīgās mākslas muzejs vēl ir tapšanas stadijā, taču mūsdienu mākslinieku darbus iespējams apskatīt mazajās Vecrīgas galerijās (“Galerija Rīga”, “Bastejs”, “AG7” utt.), kā arī izstāžu zālē “Arsenāls”, kas atrodas Valsts Mākslas muzeja pakļautībā.